Atmiņas un manta cilvēkiem ir mērāmas ar vienādības zīmi jau no laika gala. Pārbāzti bēniņi, kastes un šo krājumu papildinājums ik dienas, līdz vairs nav ne jausmas, kas kur nolikts. Visbiežāk antikvariātus izrevidē nevis paši saimnieki, bet viņu draugi, bērni vai mazbērni un, ja veicas, atrod pielietojumu. Un, lūk, cenšos saprast, kas liek cilvēkiem tik ļoti turēties pie bērnu autiņiem, platēm, rotaļlietām utt.

Latvieši nav vienīgie, kas kā peles visu velk midzenī un saka: “Gan jau noderēs!” Ar draudzeni pie kafijas tieši bijām runājušas par šo dullumu. Iespējams, ka viņas vīra mātei, kas emigrēja no Lielbritānijas uz ASV, Otrā pasaules kara dēļ, šķiet, vajadzēja veidot uzkrājumus, kas šo nabaga sievieti novedis līdz marasmam – pagrabs pilns ar bundžām, pelējošu gaļu un citiem pārsteigumiem, bet tur šai sirmgalvei neko nevar padarīt! Nākošais variants ir tas, ka cilvēki ir pārāk vāji, lai atmiņas paturētu tikai galvā. Patiesībā jau katrs priekšmets pēc kāda laika kļūst par prastu krāmu, bet no tā tik un tā nevar atteikties, un tas ir pilnīgs ārprāts! Lūk, šī tipa cilvēki man ir visvairāk nesaprotami – kāpēc turēt un krāt žurnālus, lelles, sveces, krūzītes, drēbes, līdz pašam nav vietas kur dzīvot! Kodes un putekļi! Neesmu tik bezjūtīga, kā šķiet – mans atmiņu veids ir fotogrāfijas, kas neaizņem ne vietu, ne tik ļoti arī apput. Lai vai kā – mantiskuma sindroms ir grandiozs. Jo vairāk jo labāk – tas ir pilnīgi garām! Kvalitāte, ne kvantitāte, ļaudis! Nu, pasakiet, kam jums nepieciešama desmit, trīsdesmit utt. gadus veca lelle, krekls, omītes adījumi vai bilžu rāmji? Viss lai ir jūsu galvās un sirdīs, ne mantās.

Ja tā padomā, tad cilvēkiem vienmēr ir bijis daudz vairāk, nekā viņiem nepieciešams, – lūk, šo zelta atziņu esmu ieguvusi biežās ceļošanas dēļ, kad somu svars un saturs spēlē nozīmīgu lomu. Protams, nepiedzimu jau ar perfektu saprašanu – KAS? KUR? KAPĒC? - prakse, prakse un vēlreiz prakse. Izvērtēšana pēc pielietojamības un nepieciešamības ir vadošais motīvs. Saprotiet pareizi – nevajag dižoties kā tītaram uz mēslu čupas, bet gan domāt, kas tik tiešām ir nepieciešams tev pašam.

Vērojot apaugšanu, saprotu, ka ugunsgrēks, karš un citas nelaimes šajā gadījumā ir uz labu, jo cilvēks beidzot saprot, kas viņam tik tiešām ir nepieciešams un svarīgs.

Pati teju ievācos jaunā mājā. Uh, kāds prieks – nekā lieka! BET jau palēnām parādās (tiesa, ne no manas rokas) šis un tas, kas jau ir potenciāls krāms, un, protams, man kā īstam minimālistam un rūdītam autistam rokas nav par īsu, lai izlidinātu krāmus. Ja jūs zinātu, kāds kaifs tas ir. Un te parādās arī mēbeles. Pirmais bija burvīgs dīvāns ar mazo dīvāniņu un vienpadsmit spilveniem… Hm… Kam man tie spilveni? It kā jau skaisti, dekoratīvi, BET kur tad paliek vieta man pašai?

No otras puses, esmu par lietderīgu pielietojamību līdz pēdējai pilei, un te nav nekāda sakara ar skopumu, vienkārši neciešu, ka pārtika vai vēl kaut kas cits nav izpildījis savu misiju līdz galam, uzreiz acu priekšā parādās izsalkušo un pliko bērnu sejas! Mātišķais instinkts ir spēcīgs, jo pati esmu vecākā māsa, tāpēc drēbes un citas lietas automātiski tiek atdāvinātas, ziedotas, jo kam man kā sunim uz siena kaudzes sēdēt?! Kādam taču tās daudz vairāk ir nepieciešams!
Tautieši, novēlu jums vairāk saprāta lēmumu pieņemšanā un realizācijā! Lai veicas! :)

Alises Koko blogs http://nekrize.lv/sadala/blogi/

Nelielai humora devai uzlabo savu dzīvi ar smiekliem VIDEO: http://nekrize.lv/dzive-ar-smiekliem/