Lūk, man te, dzīvojot šajā lielvalstī [ASV – red. piez.], ir grūti vispārināt, bet, spriežot pēc sastaptajiem, dzirdētajiem un redzētajiem iemītniekiem, švaki te viņiem ar humoru. Nereti šķībi noskatās, ja atļaujos melno humoru, bet man jau tas liek smieties vēl vairāk! Nepietiek, ka man tā jau ir foršs akcents, viņiem vēl mani joki neiet pie sirds, un tad tie gari jāskaidro, uzreiz zaudējot humora burvību. Heh… īgņas… Toties kādā Brīnumzemē mīt Latvijas iedzīvotāji – un tas ir jānovērtē!
Vai tomēr humora izjūtai ir kāds sakars ar intelektualitāti un spēju pielāgoties un abstrahēties vistiešākajā nozīmē? Cik ļoti cilvēks domā un dzīvo, kā pa spundi barots? Cik tomēr ir nepieciešamas zemestrīces, lai viņš iespētu redzēt ne tikai melnu un baltu, naudu un gultu, sliktu un labu. Pieredze rāda, ka smieties ir jāiemācās, to neiedod piedzimstot. Lūk, pat uz sevi skatoties, atceros, kā vienmēr teicu saviem vecajiem, lai beidz mani āzēt, jo nesaprotu, bet re ku še ku dzīve izmācīja pasmieties ne tikai par citiem, bet arī par sevi pašu. Cilvēki, kas spēj pajokot, nav mazāk nopietni savā dabā un rīcībā.
Novēlot jums vieglāku dzīvi ar smaidu uz lūpām, šoreiz pielikšu punktu.
Alises Koko blogs http://nekrize.lv/alises-koko-blogs-2/
Nelielai humora devai video: http://nekrize.lv/eiropa/