2. daļa stāstam

Ārā pūta nepatīkams ziemelis un debesis smacēja piķa melna tumsa. Elpu ierāvušais mēnesis, sarāvies čokurā ar savu mazo lukturīti spīdināja dievišķu gaismu pār nelielās pilsētiņas māju pierēm. Gaismas sviedri notecējuši no jumtu krokām izgaismoja mazās pilsētiņas necilos ceļus. Tikai tad varēja ieraudzīt, ka pilsēta nav tukša, tajā turējās milzīga enerģija. Rokās sadevušies, pilsētiņā klaiņoja vairāki desmiti laimīgu pārīšu, kuru čalas skanēja kā orķestra mūzika. Šur tur dzēra, citur dziedāja, bet visur smaržoja pēc līksmības. Izņemot kādā šaurā sānieliņā, kur kāda skaista gaišmate ap gadiem 20 vientulībā sarunājās ar sevi. Viņa noteikti kādu gaidīja. Turklāt izskatījās, ka sievietei ir ne tikai garlaicīgi, bet arī auksti, jo viņa tramīgi bradājās pa ieliņas smagi cietušo asfaltu un ik pa brīdim plaukstas ruporā salikusi iepūta tajās, lai sasildītu zīdainos pirkstus. Minūtes ritēja, bet nekas nemainījās, ja nu vienīgi viņas skaistā seja sāka krāsoties sērīgākos toņos. Tā tas turpinājās gandrīz veselu stundu līdz sievietei tas apnika un viņa izdvesa - „Vajadzēja klausīt savai sirdij, nevis tev, Andri!” Šos vārdus pār lūpām pārmetusi, sieviete pieliecās un no asfalta pagrāba saujā nelielu sniega mākonīti. No mākonīša izveidoja vēl mazāku sirsniņu un ietinusi to savās siltajās plaukstās nesa uz māju pusi. Mēness joprojām visu cītīgi vēroja.

Sieviete nonākusi mājās apskatījās pastkastīti un atrada tajā standarta formāta vēstuli ar sirsniņu uz tās. Vēstule bija bez pastmarkas. „Interesanti no kā?” domāja sieviete. Gaišmate paņēma vēstuli un devās uz savu istabu, pirms tam sniega sirsniņu novietojot uz virtuves puķu poda, kur viņa vairākas reizes bija stādījusi orhidejas, bet vienmēr tās novīta. Pa logu joprojām lūkojās iekšā mēness un tas ar saviem sidrabotajiem stariem izgaismoja mazo sniega sirsniņu.

Pārmijusi guļamistabas slieksni, sieviete saņēma telefonā īsziņu. Gaišmate iemeta tajā aci un pie sevīm klusiņām lasīja – „Agnes, piedod, ka šodien neatnācu! Valentīndienā jābūt kopā ar sev vistuvākajiem un es jūtu, ka mēs tādi neesam. Piedod.” „Tu esi kretīns, Andri!” meitene izkliedza un aiz dusmām saplēsa pirmo, kas viņai gadījās pa rokai – šoreiz tā bija vēstule ar jauko sirsniņu uz tās. Meitene izgāza visas savas dusmas uz vēstuli un pēc negodīgās kaujas vēstule vairs nebija reanimējama.

Ejot gulēt, Agnese nespēja beigt domāt par dzīvi, cik patiesībā tā ir netaisna. Viņai bija patikuši 2 puiši, tagad jau viens, jo Andris ir kretīns. Agrāk viņš noteikti radīja labāku priekšstatu. To otru puisi meitene pazina pavisam neilgu laiku, viņš bija jautrs un visnotaļ interesants, bet tajā pašā laikā pārāk neizprotams. Jebkurā gadījumā Agnesei nedaudz šķita, ka tam otram puisim viņa arī patika, jo viņš pievērsa viņai daudz vairāk uzmanības nekā citām. Turklāt, to vienīgo reizi, kad viņi apskāvās, Agnese juta, ka viņš nemaz negrib šķirties un labprāt vēl pavadītu laiku kopā. Bet varbūt tās visas bija tikai viņas iedomas? Puisis taču neko netika teicis. Ja vien viņš būtu devis kādus mājienus, piemēram, uzrakstījis mīļu apsveikuma kartiņu, tad viss varētu būt izvērties savādāk. Vienīgo gandarījumu Agnesei sniedza fakts, ka viņa tam puisim vakar bija nosūtījusi draudzīgu valentīndienas apsveikumu. Cerams, ka viņam patiks kartiņa. Viņa to īpaši pat tika iesmaržinājusi. Šī kartiņa palīdzēja viņai iemigt. Nākamais rīts bija ne tikai gudrāks par vakaru, bet arī daudz patīkamāks. Agnese devās uz virtuvi pēc rīta kafijas un ieraudzīja, ka pie loga slejas kaut kas jauns un neredzēts – maza orhideja. Sniega sirds bija pazudusi, bet tās vietā sācis būvēties krāšņs zieds. Sieviete maigi paglāstīja to un tad sniedzās pēc kafijas tases. Ieturējusi brokastis viņa saģērbās un izlēma doties svaigā gaisā. Sievietes rokas bija siltas, bet viņa zināja, ka kādam tās noteikti būs nosalušas. Viss vēl priekšā!